Remonta rēgs jeb kā pārbaudīt laulības pamatus. Saka, ja vēlaties pārbaudīt laulības izturību un stabilitāti — izlīmējiet kopā tapetes
Tas ir klasisks joks, taču tajā slēpjas skarba patiesība. Mēs ar Jāni esam precējušies jau desmit gadus, un visu šo laiku es naivi ticēju, ka mūsu savienība ir stipra kā monolīts betons. Taču pēkšņa vēlme pēc kosmētiskā remonta guļamistabā parādīja, ka šajā betonā ir pamatīga, iepriekš nepamanīta plaisa. Iniciatīva atjaunot mūsu miera ostu bija kopīga.
Tapetes bija ne tikai izbalējušas, bet vietām jau sāka atlipt, un lamināts pie loga bija zaudējis savu kādreizējo spīdumu. Tā kā budžets nebija bezgalīgs, nolēmām darīt pašu spēkiem. Jānis tovakar pie vakariņām sparīgi māja ar galvu un ar vīrišķīgu pārliecību balsī teica: “Klausies, Līga, nav ko lieki tērēties. Vienā nedēļas nogalē visu paveiksim. Es saņemšos, piepalīdzēšu, un pirmdien mums būs kā jaunā dzīvoklī!”
Pienāca ilgi gaidītā sestdiena. Es, pilna entuziasma un darba spara, piecēlos jau astoņos no rīta. Kamēr vīrs vēl saldi gulēja, es jau biju iznesusi visas sīkās mēbeles, noņēmusi aizkarus un, apkrāvusies ar ūdens smidzinātāju un špakteli, sāku plēst nost vecās tapetes. Darbs bija neiedomājami putekļains un fiziski smags. Rokas ātri vien sāka tirpt no pastāvīgās turēšanas augšā, bet degunā kņudēja no vecajiem kaļķiem un putekļiem.
Jānis beidzot izvēlās no gultas tikai ap vienpadsmitiem. Viņš lēnīgi paskatījās, aizstreipuļoja uz virtuvi un tur kādas četrdesmit minūtes baudīja manis sarūpētās brokastis — sātīgus biezpiena plācenīšus ar krējumu. Pēc tam viņš… vienkārši pārgāja uz viesistabu, iekārtojās dīvānā un ieslēdza televizoru.
Es, stāvot uz nestabilām kāpnēm ar špakteli rokā un nosvīdušu pieri, neizturēju un uzsaucu: — Jāni, vai tu drīz nāksi palīgā? Man te vajag skapi pabīdīt, viena pati es to nevaru izkustināt, un tūlīt jāsāk gruntēt sienas. No viesistabas atskanēja flegmatiska un slinka balss: — Tūlīt, Līga. Tikai noskatīšos maču līdz galam, tur tūlīt būs izšķirošie mirkļi. Nedzen mani, tūlīt būšu.
Pagāja stunda. Tad vēl viena
Es viena pati biju noplēsusi tapetes jau gandrīz pusei istabas. Mugura sāka nepatīkami smeldzēt, un rokas nogura no piepūles. Es nokāpu no kāpnēm, visa balta un krītaina, un iegāju viesistabā. Mans dārgais vīrs vairs neskatījās maču — viņš vienkārši gulēja pusguļus, bezmērķīgi šķirstot ziņu plūsmu telefonā.
— Jāni, — es teicu, mēģinot saglabāt mieru un nepaaugstināt toni. — Mēs taču sarunājām remontu taisīt kopā. Pulkstenis jau ir divi dienā. Es strādāju no agra rīta, bet tu vēl neesi ne pirkstiņu pakustinājis. Kur palika tavs “nedēļas nogalē visu izdarīsim”?
Viņš lēnām pacēla pret mani acis, kuras bija tik pilnas ar “vispasaules nogurumu”, it kā viņš būtu tikko atgriezies no ogļraktuvēm, un paziņoja:
— Līga, nu lūdzu, nezāģē mani. Man bija briesmīga nedēļa. Atskaites, nebeidzamas sapulces, priekšnieka pārmetumi. Es esmu pārguris. Vai tiešām man nav tiesību uz savu likumīgo atpūtu brīvdienās? Tu mums esi sieviete, pavarda turētāja, tev šī “ligzdas vīšana” un kārtošana nāk dabiski, tu no tā gūsti prieku. Bet es esmu vīrietis, es gādāju naudu, lai mēs to remontu vispār varētu atļauties. Ļauj man vienkārši pagulēt un morāli noskaņoties darbam.
“Man ir tiesības”
Šie vārdi manī izsauca tādu kā iekšēju trīci. Es arī strādāju pilnu slodzi, arī man bija saspringti klienti un termiņi. Bet kāpēc manas tiesības uz atpūtu mistiski izgaist, tiklīdz runa ir par kopīgu mājokli? Es sapratu, ka diskutēt vairs nav jēgas. Es vienkārši pamāju: — Labi, Jāni. Tev taisnība. Atpūties. Noskaņojies kārtīgi.
Es atgriezos guļamistabā, taču šoreiz nevis pie sienām, bet pie rīcības plāna. Manī vārījās auksts aprēķins. Es piegāju pie milzīgā ozolkoka drēbju skapja un ar pārcilvēcisku piepūli to atbīdīju no sienas. Taču es to nebīdīju uz koridoru, kā mēs bijām plānojuši. Es to novietoju precīzi istabas vidū, pilnībā nosprostojot jebkādu piekļuvi mūsu divguļamajai gultai un drēbju plauktiem.
Tad es rīkojos tālāk: norāvu visas grīdas līstes un saliku tās haotiskā, lielā kaudzē tieši pie ieejas durvīm. Pēc tam es sajaucu veselu spaini tapešu līmes — speciāli izveidoju to tik biezu kā klīsteri.
Es izritināju visus jaunos tapešu ruļļus pa grīdu, sagriezu tos garās loksnēs, dāsni, pat pārspīlēti nosmērēju ar līmi un izliku šīs slapjās, lipīgās sloksnes pa visu istabas perimetru — uz grīdas, uz nakts skapīšiem un pat pāri gultai (par laimi, to es vispirms biju apklājusi ar plēvi). Istabā valdīja pilnīgs haoss un smacējoša tapešu līmes smaka. Iekļūt iekšā, nesasmērējoties vai nepaklūpot, nebija iespējams.
To pabeigusi, es novilku putekļainās drēbes, lēnām izbaudīju karstu dušu, uzvilku savu skaistāko zīda halātu, pagatavoju sev tēju, paņēmu biezu grāmatu un mierīgi apgūlos viesistabā uz dīvāna. Blakus vīram, tikai pašā otrā malā. Jānis pēc brīža paskatījās uz mani ar izbrīnu: — O, tu jau pabeidzi? Ātri gan. Malacis, saimniecīt, redzi, ka vari, kad gribi. Bet klau, kad būs vakariņas? Man vēders jau sāk prasīt savu.
— Nezinu, — es mierīgi noteicu, pat nepaceldama acis no grāmatas un lēni pāršķirot lappusi.
— Kā to saprast — nezini? — viņš neizpratnē sarauca pieri.
— Tieši tā arī saprast. Nezinu un viss.
Pagāja stunda. Sāka krēslot. Jānis kļuva arvien nemierīgāks, jo izsalkums ņēma virsroku. — Līg, nu tiešām, beidz jokus, gribas ēst. Un vispār, es šovakar iešu gulēt agrāk, jo rīt ir svarīga sapulce, man vajag būt formā.
Viņš piecēlās un devās uz guļamistabu, lai paņemtu no skapja tīru kreklu rītdienai. Pēc dažām sekundēm kluso dzīvokli satricināja izmisis sauciens: — Līga! Kas tas, pie velna, te ir par bardaku?
Es nesteidzīgi piecēlos un aizgāju līdz durvīm. Viņš stāvēja slieksnī, pilnīgā šokā skatīdamies uz “lauku” no lipīgām tapetēm, asajām līstēm un skapi, kas kā mūris aizsedza ceļu pie jebkādām ērtībām.
— Kāpēc te ir tāds bardaks? — viņš bļāva, vicinot rokas. — Kāpēc tapetes ir uz grīdas un jau sāk kalst? Kāpēc skapis ir istabas vidū? Kā es vispār tikšu pie gultas?! Kur man gulēt?
Es viņu uzlūkoju ar mierīgu, pat nedaudz garlaikotu skatienu:
— Nu kā… Es taču sāku strādāt. Pabīdīju skapi, sasmērēju tapetes, sagatavoju visu procesam. Bet tad… — es ieturēju dramatisku pauzi un veltīju viņam tieši tādu pašu “noguruša gādnieka” skatienu, kādu viņš man pirms dažām stundām. — Tad es pēkšņi sapratu, ka man arī bija briesmīga nedēļa. Atskaites, neapmierināti klienti, sastrēgumi. Es pēkšņi tik ļoti saguru. Un tad es atcerējos tavas viedās tiesības uz atpūtu. Lūk, es arī nolēmu tās izmantot. Pametu visu pusratā un aizgāju atpūsties. Es taču esmu tikai cilvēks, nevis bez dvēseles robots, vai ne?
Pašās beigās vīrs pateica frāzi, kuru es atcerēšos visu dzīvi, bet to lasi nākamajā lapā
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
